Alma un Anna

Mēs ar manu gludspalvu foksterjeru pastāvīgi tikāmies aplokā ar labradoru. 

  Kādu dienu labradora saimniece teica, ka vēlas suni iemidzināt. Man par neizpratni viņa atbildēja, ka dzīvoklī slikti ož Labradors. Tieši tajā brīdī es sapratu, ka tas ir mans suns, un vienkārši paņēmu pavadu no saimnieka. "Kāpēc jums suns jāiemidzina," es teicu, "labāk iedodiet to man!" Saimnieks mēģināja strīdēties, bet beigās suns nonāca pie manis.

Taču jau no pirmās dienas kļuva skaidrs, ka ne viss ir tik vienkārši. Labradors bija klāts ar alerģiskām vietām, un, kā vēlāk izrādījās, nelaimīgajam radījumam savulaik bija lauztas (un ne ieģipsētas) ķepas. Bijušais saimnieks skaidroja, ka suns ietriekts durvīs, taču gūtās traumas liecina, ka tās nav durvis, bet gan automašīna.

 Tā sākās mana polinoma Almas ceļš. Mājās viņu sauc par Alju, Aljušku, Lučiku, bet, kad viņa ļoti, ļoti smagi sapucē, – par Mare.

Mēs ilgi ārstējāmies. Ārstēšana ilga apmēram gadu, un cik daudz naudas tika iztērēts, es pat baidos atcerēties. Taču ne mirkli nešaubījos, ka tas ir tā vērts. Mēs ar Almu plecu pie pleca staigājam vairāk nekā 6 gadus. Viņa kļuva par 10 gadīgu vecenīti, kurā man nav dvēseles. Ir veselības problēmas, mēs uzturam diētu. Almai bieži sāp ķepas, un tad viņa pienāk pie manis un iebāž ķepas manī, lai varu masēt.  

Ja man jādodas prom (piemēram, komandējumā), suns sāk badastreiku un atsāk ēst tikai pēc sarunas ar mani Skype vai pa tālruni. 

Es nezinu, kā viņa un mans liktenis būtu izvērties, ja Alma nebūtu atnākusi pie manis, bet tas, ka man viņa ir, ir liela laime. Neskatoties uz visu pārdzīvoto, es izbaudu katru ar viņu pavadīto minūti.

Un viņai vislielākā laime bija bērna parādīšanās mūsu ģimenē. Kad piedzima mana meita, Alma nolēma, ka viņai pašai ir piedzimis cilvēkbērns, par ko viņa ir pilnībā atbildīga. Līdz šim viņa iet gulēt zem bērnu dīvāna, lai, ja mazulis, nedod Dievs, naktī nokristu, viņa viņai atklās savu mīksto muguru. Viņi uzvelk tutus un krelles, spēlē balerīnas un ir pilnīgi laimīgi. Esmu pārliecināts, ka manam sunim ir pienācīgas vecumdienas.

Fotogrāfijas uzņēma Tatjana Prokopčika speciāli projektam “Divas kājas, četras ķepas, viena sirds”.