Apbrīnojami putni – pāvi

Iespējams, apbrīnojamākie putni uz planētas Zeme ir pāvi. Tie pieder pie vistām, jo ​​ir cēlušies no fazāniem un savvaļas vistām. Pāvi pēc izmēra ievērojami pārsniedz citus galliformes pārstāvjus, tiem ir specifiska aste un spilgta krāsa. Mātīti no tēviņa var atšķirt pēc krāsas, viņiem ir arī cita astes forma.

Pāva mātītei ir viendabīga, pelēkbrūna spalvu krāsa, arī galvas cekuls ir brūns. No aprīļa sākuma līdz septembra beigām mātīte dēj olas. Vienā reizē viņa spēj atlaist no četriem līdz desmit gabaliem. Tēviņi spēj vairoties jau sasnieguši divu vai trīs gadu vecumu. Dzīvo kopā ar trim līdz piecām mātītēm.

Vienā sezonā mātīte var dēt olas līdz trim reizēm, it īpaši, ja viņa dzīvo nebrīvē. Olas nogatavojas apmēram divdesmit astoņās dienās, tāpēc mātīte var vairoties tik īsā laika periodā, tas ir, vienā sezonā. No dzimšanas līdz pubertātes vecumam tēviņi pēc izskata daudz neatšķiras no mātītēm; jau tuvāk trešajam dzīves gadam tajās sāk parādīties krāsainas spalvas.

Tēviņi dabiski ir tik spilgtas krāsas, lai piesaistītu mātīšu uzmanību un meklētu viņu atrašanās vietu. Pašas mātītes nav īpaši spilgtas krāsas, tām ir balts vēders un zaļš kakls. Tāpēc spilgtas spalvas radītu jūtamu iejaukšanos mātīšu dzīvē, jo, izvedot mazuļus, tās nevarētu droši paslēpties no plēsējiem. Ilgu laiku pēc cāļu izšķilšanās mātīte tos nepamet un rūpējas par tiem.

Mātītes ir nedaudz mazākas nekā tēviņi. Parasti pāvus baro ar graudiem, taču ir vērts barot arī ar minerālvielām un gaļas ēdieniem. Pāvi, redzot, ka viņiem ir atnests principiāli jauns ēdiens, piemēram, zooloģiskajā dārzā, pieiet tai piesardzīgi, apskata, šņaukā un tikai pēc tam var ēst. Likumsakarīgi, ka aukstajā sezonā uzsvars jāliek uz putnu ēdināšanu, jo tiem nepieciešams droši pārdzīvot aukstumu un barības vielu trūkumu. Pēc tam, kad mātīte ir izdējusi olas, tās var ņemt līdzi un dot tītariem un vistām, jo ​​tiek uzskatīts, ka tās labi pilda “auklītes” lomu, lai gan paši pāvi var labi pieskatīt savus cāļus.

Zooloģiskajos dārzos pāvi pārošanās sezonā tiek turēti atsevišķos būros, lai tie, savukārt, nekaitētu citiem indivīdiem. Tieši šajā laikā tēviņi ir īpaši agresīvi. Īpaši mātītēm ir aprīkotas vietas, kur tās vairos pēcnācējus, parasti šī ir nomaļa vieta no ziņkārīgo acīm. Tā kā pāvi paši ir lieli putni, tiem ir nepieciešams daudz vietas, tāpēc būriem, kuros tie tiek turēti, jābūt plašiem un ērtiem.

Mātītes sauc par pāviem, tās kļūst nobriedušas tuvāk otrajam dzīves gadam. Lai audzētu pāvus, jāņem vērā daudzas detaļas, jo tie pēc būtības ir ļoti smalki un izsmalcināti putni. Pāvi viegli necieš pārvietošanos no vienas vietas uz otru, viņi pierod pie viena cilvēka, galvenokārt pie tā, kurš viņus pieskata un baro. Viņi arī pielāgojas vietai, kurā viņi dzīvo, un, ja tie ir audzēti kaut kur laukos, viņi nepamet savu dzīvesvietu, ja vien viņiem tiks dota vieta pastaigai. Ziemā vēlams veidot siltu pajumti, kur tos var aizsargāt un ērti.

Pāvu dzimtene ir Šrilanka un Indija. Viņi dzīvo krūmos, mežos, džungļos. Dod priekšroku ne pārāk aizaugušai vietai, bet ne pārāk atvērtai. Arī pāvu (cits vārds mātītēm) piesaista pāva vaļīgā aste, kas savukārt to dara tieši pieklājības nolūkos. Ja pāvs neiebilst pietuvoties, tēviņš gaida, līdz viņa pati viņam piekāpsies.

Zoologi novērojuši, ka patiesībā pāvi nepievērš lielu uzmanību pašai pāva astei, bet pievērš skatienu tās astes pamatnei. Joprojām nav zināms, kāpēc pāvs izpleš savu krāšņo asti mātīšu priekšā.