Vēl viens pārsteidzošs un smeldzīgs stāsts man ir stāsts par Bobiju.
Mans vīrs ir noguris no dzīvnieku aprites mūsu mājā, un es apsolīju, ka turpmākos trīs mēnešus mūsu mājā nebūs neviena suņa, izņemot mūsu pašu. To solīja janvāra beigās. Un pirmajā februārī es braucu mikroautobusā un ieraudzīju ierakstu “Stacijā notriekts kucēns”. Piezvanīju vīram, viņš pārtrauca darbu, aizgāja uz turieni, mana biznesa vietā es arī uz staciju... Kucēns... Patiesībā pusaudzis un mežonīgs. Viņš gulēja, bet, kad viņi tuvojās, viņš mēģināja klīst uz savām trim kājām. Bija biedējoši… Un bail noķert, un bail aizbraukt tādā stāvoklī…
Rezultātā vīrs skrēja uz aptieku pēc pārsēja, lai uztaisītu mutē cilpu. Paspēju salabot muti, nometu dūnu jaku, mēs to saspiedām un tā ievilkām mašīnā. Tad bija mokas. Viņš mums neuzticējās, mēģināja iekost, un ķepa bija nepārtraukti jāapstrādā (izrādījās nopietns lūzums, bija adāmadatas). Es biju dusmīga, vīrs nogura, dažreiz man nolaidās rokas. Uzaicinājām kinologu... 3 mēneši bezgalīgas cīņas par tiesībām viņam vismaz pieskarties. Bet laiks ir darījis savu. Viņš ir iemācījies mums uzticēties, un mēs esam iemācījušies viņu mīlēt. Manas meitenes to pieņēma diezgan paciešami. Tiesa, nebija absolūti neviena cilvēka, kas būtu gatavs to uzņemties.
