Čārlijs un Asta

Suņi. Suņi ir mana aizraušanās kopš bērnības. Esmu viens no tiem laimīgajiem, kuri sāka dzīvi ar savu labāko draugu zem viena jumta. Kad es piedzimu, mums jau bija suns – pekinietis Čārlijs. Ar viņu saistās daudzas bērnības atmiņas. Kad es biju pusaudzis, mēs ieguvām buldogu, un gadu pirms manas laulības mana māte adoptēja mopsi. Visi zēni. Visi ir melni. Ārā diezgan mazs. Bet man vienmēr ir patikuši lieli suņi. Un labradors vienkārši gāja atsevišķā rindā. Mana laulība sākās ar dzīvniekiem. Dienā, kad mums vajadzēja aizlidot medusmēnesī, mans vīrs no ielas aizvilka notriektu kaķēnu. Tā nu kļuva skaidrs, ka dzīvnieki mūsu ģimenē ir mīlēti. Lēnām mēs atklājām to dzīvnieku pasauli, kuriem nepieciešama palīdzība. Neatkarīgi no tā, vai tas ir ēdiens, pārmērīga ekspozīcija vai tikai reklāma internetā. Mēs sākām to ņemt. Uz laiku. Līdz jauna saimnieka meklēšanai. Tā Čārlijs nokļuva pie mums. Labradoram bija nepieciešamas 2 nedēļas pārmērīgas ekspozīcijas. Tā, iespējams, bija viena no labākajām nedēļām manā mūžā. Liels, laipns, gudrs suns… Tiesa, viņas izskats atstāja daudz vēlamo. Pirms pārmērīgas ekspozīcijas viņa staigāja stacijā. Viņas krūtis runāja par to, ka viņa daudzas, daudzas reizes dzemdēja, visticamāk, suni no tā sauktajiem šķirtajiem. Čārlijs mūs atstāja uz jaunu māju. Un mēs, netērējot laiku, paņēmām jaunu suni – Astu. Ja Čārlijs – tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, tad Astas žēl. Viņi man atsūtīja fotoattēlu, kurā nelaimīgā netīrā būtne guļ uz zemes... un mana sirds trīcēja. Un mēs devāmies pēc nabaga. Tiesa, uz vietas mūs sagaidīja kāds jocīgs suņu pārpratums. Suns mūs satvēra aiz jakas piedurknēm, lēkāja, mēģināja laizīt... Kopā izgājām no degvielas uzpildes stacijas. Starp citu, nosaukums parādījās, pateicoties degvielas uzpildes stacijai. Mēs viņu paņēmām no A-100. Tāpēc Asta. Pēc kāda laika internetā ieraudzīju ierakstu, ka mūsu Čārlijam atkal vajadzēja pārmērīgu ekspozīciju, jo jaunajai ģimenei neveicās. Tāpēc viņa ieradās pie mums otro reizi. Suns izskatījās vēl sliktāk nekā pirmajā reizē: visa āda šausmīgi ķemmējās, iekaisušas acis... Sākās laiks doties pie ārstiem, un diezgan drīz Čārlijs pārvērtās par īstu skaistuli! Priekšā bija grūts uzdevums: pierunāt savu vīru atstāt Šarlunju mūsu ģimenē uz visiem laikiem. Taču tad notika negaidītais: Asta saslima. Bezgalīgi pilinātāji, injekcijas… Mans vīrs to visu izdarīja. Un, kad Astai kļuva labāk, es nolēmu uz “nopietnu” sarunu. Tā nu mūsu mājā uz visiem laikiem palika 2 suņi: pieaugušais, saprātīgs, ļoti iecietīgs pret visu Čārliju un nerātnā, nemierīgā, kaitīgā Asta. Foto no Annas Šaranokas personīgā arhīva.