Ellija un pasaules proletariāta vadītāji

Šis stāsts ir viens no tiem, kam “es neticētu, ja pats neredzētu”, bet, ticiet man vai nē, tā ir tīrā patiesība.

Ellija, atšķirībā no vairuma kucēnu, īpašas problēmas nesagādāja. Viņa spēlējās tikai ar savām rotaļlietām un neiejaucās mēbelēs, apavos vai drēbēs. Tiesa, viņai bija viena vājība – tapešu fragments uz sienas starp manas pufas roku balstu un palodzi. Nezinu, kāpēc viņai tik ļoti nepatika (vai, gluži otrādi, pārāk patika) šis tapetes gabals, bet viņa nemitīgi centās to noplēst. Atstarpe starp pufu un pašu sienu, kurā tā varēja iesūkties, bija maza, un nolēmām to aizvērt ar kādu kucēnam nepārvaramu barjeru. Pēdējā loma bija vecajai filozofiskajai vārdnīcai, kuras lielākā daļa bija veltīta PSKP vēsturei un kas iepriekš bija krājusi putekļus starpstāvā. Ellijai šausmīgi nepatika mūsu ideja, un kucēns pielika varonīgas pūles, lai izvilktu tomu. Taču svara kategorijas nebija vienādas, un visi mēģinājumi beidzās ar neveiksmi. Tomēr viņa joprojām izgudroja kādu veidu, kā iegūt grāmatu. Un, iespējams, viņa nolēma atbrīvoties no dusmām par iepriekšējiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem pret viņu. Jo kādu dienu mēs redzējām, kā kucēns steidzās pa istabu ar kaut kādu nodzeltējušu lapiņu zobos un ar rūcienu berzēja šo papīru. Izvēlējusies “upuri”, es nomurmināju: sunim izdevās no grāmatas izplēst lapu ar Ļeņina fotogrāfiju. Varbūt mēs būtu droši aizmirsuši par šo lietu, ja ne tās turpinājums. Dažas dienas vēlāk Ellija vēlreiz izķidāja vārdnīcu. Tikai šoreiz viņas upuris iekrita Staļina tēlā. Mans tēvs rezumēja šo uzjautrinošo sakritību, sakot: "37. gadā jūsu suns būtu nošauts!"