"Es ticu, ka viņa atgriezīsies vēlreiz..."

Pirms septiņiem gadiem šis suns parādījās manā mājā. Tas notika pavisam nejauši: bijušais saimnieks gribēja viņu eitanāzēt, jo suns viņai nebija vajadzīgs. Un tieši uz ielas, kad sieviete to pieminēja, es paņēmu viņai pavadu un teicu: "Tā kā jums nevajag suni, ļaujiet man to paņemt sev."

Fotosesija: wikipet

Dāvanu nesaņēmu: suns staigāja ar bijušo saimnieku tikai uz stingras kaklasiksnas, atradās miskastē, viņam bija virkne blakusslimību un bija šausmīgi atstāts novārtā. Kad es pirmo reizi paņēmu Almas pavadu, viņa sāka mani vilkt, noraujot man rokas. Un pirmais, ko es izdarīju, protams, no kinoloģijas viedokļa bija pilnīgi nepareizi. Es viņu atlaidu no pavadas un teicu:

– Zaķīt, ja vēlies dzīvot kopā ar mani, dzīvosim pēc maniem noteikumiem. Ja aiziesi, tad aizej. Ja tu paliksi, tad paliec pie manis uz visiem laikiem.

Bija sajūta, ka suns mani saprot. Un no tās dienas bija nereāli pazaudēt Almu, pat ja tu gribēji: es viņai nesekoju, bet viņa man.

Fotosesija: wikipet

Mums bija ilgs ārstēšanas un atveseļošanās periods. Viņā tika ieguldīta milzīga nauda, pastaigā atbalstīju ar šalli, jo viņa nevarēja staigāt.

Kādā mūsu kopdzīves brīdī es sapratu, lai kā tas neizklausītos, ka Almas personā mans pirmais labradors ir atgriezies pie manis.

Pirms Almas man bija vēl viens labradors, ko paņēmām no ciema – no līdzīgas dzīves situācijas, ar tām pašām slimībām. Un vienā jaukā brīdī Alma sāka darīt to, ko darīs šis suns. Tāpēc es ticu reinkarnācijai.

Man ir arī gludais foksterjers, mana trakā ķeizariene, kuru es neprātīgi mīlu. Bet ideālāku mājdzīvnieku par Almu grūti iedomāties. Ar vairāk nekā 30 kg svaru viņa gultā bija pilnīgi neredzama. Un, kad piedzima mans bērns, viņa parādīja sevi no labākajām pusēm un kļuva par manu palīgu un pavadoni cilvēka mazuļa audzināšanā. Piemēram, kad atvedām mājās savu jaundzimušo meitu un nolikām viņu gultā, Alma bija šokā: viņa iegrūda meitu dziļi gultā un ar trakām acīm skatījās: "Vai tu esi traks – tavs mazulis tūlīt nokritīs!"

Mēs kopā esam daudz pārdzīvojuši. Strādājām lidostā, tomēr vēlāk izrādījās, ka Almai bija grūti būt par meklēšanas suni, tāpēc viņa vienkārši uzturēja man kompāniju. Tad, kad sadarbojāmies ar portālu WikiPet, Alma apmeklēja bērnus ar īpašām vajadzībām un palīdzēja ieraudzīt dzīves gaišo pusi.

Fotosesija: wikipet

Almai visu laiku vajadzēja būt ar mani. Atjautīgākais šajā sunī bija tas, ka nav svarīgi, kur un kurā laikā tas bija, bet, ja Viņas Vīrietis ir tuvumā, tad tas ir mājās. Lai kur mēs būtu bijuši! Mēs braucām ar sabiedrisko transportu uz jebkuru vietu pilsētā, un suns jutās pilnīgi mierīgs.

Fotosesija: wikipet

Apmēram pirms mēneša mana meita pamodās un teica:

“Man bija sapnis, ka Alma dosies tālāk par varavīksni.

Tajā brīdī, protams, tas man neko neteica: nu, es sapņoju un sapņoju. Tieši pēc nedēļas Alma saslima un smagi saslima. Mēs viņu ārstējām, pilinām, barojām ar varu... Es vilku līdz pēdējam, bet nez kāpēc jau no pirmās dienas zināju, ka viss ir bezjēdzīgi. Varbūt mani mēģinājumi izturēties pret viņu bija kaut kāda pašapmierinātība. Suns tikko aizgāja, un viņa to darīja, tāpat kā visi citi savā dzīvē, ļoti cienīgi. Un ceturto reizi viņu nebija iespējams glābt.

Alma nomira piektdien, un sestdien viņas vīrs devās pastaigā un neatgriezās viens. Viņa rokās bija kaķene, kuru viņas vīrs izrāva no lifta šahtas. Skaidrs, ka šo mazuli nevienam nedevām. Tas bija kamols ar plūstošām acīm un milzīgu skaitu blusu. Karantīnu “izkalpoju” no kaimiņiem, kuriem esmu ļoti pateicīgs – galu galā mūsu mājā dzīvo padzīvojis kaķis un kaķenes ienešana mājā uzreiz būtu līdzvērtīga mūsu kaķa nogalināšanai.

Protams, kaķēns mani novērsa no zaudējuma: viņš pastāvīgi bija jāārstē un jāpieskata. Meita izdomāja vārdu: viņa teica, ka jauno kaķi sauks Bekija. Tagad Bekija dzīvo pie mums.

Bet es neatvados no Almas. Es ticu dvēseļu pārceļošanai. Paies laiks un mēs atkal tiksimies.