Inna un Laima

Mūsu stāsts sākās 2012. gada februāra salnā dienā…

Paņēmu bērnu no bērnudārza, un devāmies ar ragaviņām lejā no kalna. Tur mēs redzējām diezgan lielu suni, kurš skrēja starp bērniem un mēģināja ar viņiem spēlēties. Tā kā kalnā nebija neviena pieaugušā, kļuva skaidrs, ka viņa ir bezpajumtniece. Tajos laikos salnas naktīs sasniedza -25 grādus un, protams, suns žēl. Mēs, nekad nenokāpuši no kalna, atvedām viņu mājās un pabarojām. Suns priecīgs pieskrēja mums klāt, pat nedomājot, iegāja ieejā, vestibilā un, visbeidzot, dzīvoklī – it kā jau sen mūs būtu pazinis. labība, kauli, iekārtota bode un voljērs. Un mēs nolēmām, ka mans vīrs ņems šo suni uz darbu. Paēdis suns aizmiga tieši uz paklāja koridorā. Bet, kad atnāca vīrs, viņa ņurdēja un nelaida viņu sev klāt, no kā secinājām, ka vīrieši viņu apvaino. Galu galā uz ķepām viņa jau bija sadzijusi, bet diezgan dziļas brūces, uz kurām mati vairs neauga. Nolēmām, ka viņa paliks pie mums pāris nedēļas, līdz pieradīs, un tad vīrs viņu vedīs uz darbu. Mēs neplānojām suni atstāt pie mums, jo mums jau bija kaķis, un mēs dzīvojām īrētā dzīvoklī. Pirmajā rītā vīrs izveda suni pastaigā, un viņa kopā ar pavadu aizbēga no viņa. Apmēram 30 minūtes viņš vajāja viņu pa apkārtni, taču viņa viņam netuvojās. Atgriezās mājās bez viņas. Es biju tik satraukta, ka ātri saģērbos un skrēju meklēt bēgli. Jautāju visiem satiktajiem, un man par laimi, pretī ejošā meitene teica, ka viņa zem kaimiņmājas balkona redzējusi suni ar pavadu. Es viņu atradu kādus 2 kilometrus no mūsu mājas, un, tiklīdz viņa piezvanīja, viņa uzreiz skrēja, sāka lēkāt, laizīt seju... Vispār mēs abi bijām priecīgi viens otru atkal atrast. Izrādās, es to atradu divas reizes. Šodien mēs nevaram iedomāties dzīvi bez mūsu mīļotās meitenes. Bērns katru dienu viņu skūpsta, glāsta, apskauj, un, kad dodamies atvaļinājumā, katru dienu skatās viņas fotogrāfijas. Mēs novēlam katrai ģimenei atrast tik uzticīgu, uzticīgu, sirsnīgu draugu. Līdz ar suņa ienākšanu mūsu mājā smaidu, laimes un smieklu ir kļuvis daudz vairāk. Fotogrāfijas uzņēma Tatjana Prokopčika speciāli projektam “Divas kājas, četras ķepas, viena sirds”.