"Mūsu zirgi nezina, kas ir cilvēkam mugurā"

Mana mīlestība pret zirgiem sākās agrā bērnībā. Aizbraucu pie vecmāmiņas uz Ukrainu, un tur bija parasts ciema stallis, kur es pazudu. Un tad es ilgu laiku nesazinājos ar zirgiem. Bet pilnīgi nejauši izrādījās, ka viņa meitas draugam ir zirgs, ar kuru viņš nezina, ko darīt. Zirgs bija atlētisks, daudzsološs, un mēs to nopirkām. 

Kādu laiku braucām uz sacensībām, lai apbrīnotu savu zirgu, bet ar to bija par maz. Sākām iedziļināties, interesēties par sava zirga dzīvi, citiem zirgiem, staļļiem, un izrādījās, ka šī zirga dzīvē viss nemaz nav tik rožaini.

Bijām arī uz zirgaudzētavu Poločanī apbrīnot zirgus: skats, kā saulrietā steidzās ganāmpulks, bija skaists. Un reiz mēs atbraucām un redzējām, kā kumeļš tika savainots mūsu acu priekšā. Nākamajā dienā mēs atgriezāmies, lai redzētu, kas ar viņu notiek. Ganībās viņu nelaida, viņš stāvēja būdā, bet, tā kā saimniecība nebija īpaši bagāta, neviens to īpaši netaisījās darīt. Sazvanījām veterinārārstu, nofotografējāmies, un izrādījās, ka kumelim ir lūzums. Mēs jautājām, vai tas ir pārdošanā, un atbilde bija jā. Par savu naudu veicām viņam operāciju, tad mums atteicās pārdot, bet, kad izrādījās, ka vajag veikt otru operāciju, atkal sākās sarunas par pārdošanu. Operācija tika veikta Baltkrievijā, tieši šajā stallī. Un beidzot mēs paņēmām kumeļu.

Tā kā zirgi ir ganāmpulka dzīvnieki, viņi nedzīvo vieni, bija vajadzīgs pavadonis. Un mēs devāmies pie Admirāļa (Mikosha). Viņš tika nogalināts sporta dēļ. Viņam ir ļoti laba vaislas pieredze, un viņa brāļus un māsas joprojām vajā pircēji, bet admirāļa pakaļkājas bija X kā govs. Viņa kājas iztaisnojās, iespējams, mēnesi pēc pirkuma, jo mēs viņam lieliski pastaigājāmies.

Kad mēs to iegādājāmies, mums teica, ka Admiral ir lielisks mājas zirgs, "matracis", bet, kad atvedām viņu mājās, matracis vairs nebija redzēts. Tajā pašā dienā viņš pārlēca pāri kaimiņa žogam, samīdīja visus ķiplokus un kopš tā laika tāds arī palicis.

Trešais zirgs – Losandželosa, nosaucām viņu par Andželo – to ieguvām 2 gadus vēlāk pavisam nejauši. Braucām uz Poločani, parādīja zirgus un arī viņu – teica, ka, visticamāk, brauks pēc gaļas, jo 4 mēnešos bija traumēts un kopš tā laika viņa pakaļkājas kustoties atgādināja slēpes – darīja. nenonāk no zemes. Mēs uzaicinājām veterinārārstu, nofotografējāmies, un mums teica, ka, visticamāk, viņš tāds arī paliks – bija par vēlu kaut ko darīt. Bet mēs joprojām to paņēmām. Zirgs bija ļoti sliktā stāvoklī: blusas, tārpi, un apmatojums bija garš, kā sunim – zirgi tādi neaug. Izķemmēju un raudāju – birstīte vienkārši gāja pāri kauliem. Pirmo mēnesi viņš vienkārši ēda, un tad viņš atklāja, ka, izrādās, ir cita pasaule. Iedevām viņam mugurkaula masāžu – kā varējām, un tagad zirgs kustas perfekti, bet karājas gaisā, it kā dejotu. Tagad viņam ir 7 gadi, un, kad viņi viņu paņēma, viņam bija 8 mēneši.

Bet tā nebija kaut kāda plānota glābšana. Vispār nevienam neiesaku glābt zirgus – tas ir atbildīgi, grūti, un tas nav suns, kuru var ienest bagāžniekā.

Zirgu tā vien iemīlēt nav iespējams – daudzi no tiem baidās. Bet no zirgiem baidās tikai tie, kas zirgus nepazīst. Zirgs nekad nedarīs neko sliktu bez brīdinājuma. 

Ganāmpulkā zirgi sazinās ar zīmēm, un zirgs nekad nekodīs vai nesitīs, neparādot brīdinājuma zīmes. Piemēram, ja zirgs ir aizsprostojis ausis, tas nozīmē, ka tas ir ļoti dusmīgs un saka: "Atkāpies un neaiztiec mani!" Un pirms sitiena ar aizmugurējo kāju zirgs to var pacelt. Šīs pazīmes ir jāzina, un tad saziņa ar zirgu kļūst ne bīstama.

Lai gan, tā kā dzīvnieks ir liels, tas var vēlēties vienkārši saskrāpēt savu sānu pret sienu, un jūs atradīsit sevi starp sienu un sānu, un jūs tiksiet nedaudz saspiesti. Tāpēc jums vienmēr jābūt uzmanīgam. Man bija jāaudzē mati un jāsavāc zirgastē, lai vienmēr varētu redzēt zirgu, pat vējainā laikā.

Tagad mums ir 3 zirgi, un katram ir savs raksturs. Piemēram, mūsu Admirālis ir vistemperamentīgākais, rotaļīgākais, un, lai gan saka, ka zirgam nav sejas muskuļu, viņam viss ir rakstīts uz sejas. Ja viņš ir dusmīgs vai aizvainots, tas ir uzreiz redzams. Es pat no attāluma varu saprast, kādā noskaņojumā viņš ir. Reiz pūķis sēdēja uz staba, un Mikoša tuvojās viņam – varēja redzēt, kā viņš skraida. Un, kad Mikoša pienāca tuvu, pūķis aizlidoja. Mikoša ir tik aizvainota! Viņš ir ļengans: kā ir?

No rīta izlaižam zirgus ārā (vasarā puspiecos, ziemā 9-10), un viņi staigā visu dienu (ziemā periodiski ļaujam sasildīties stallī). Viņi paši nāk mājās, un vienmēr stundu pirms tumsas iestāšanās – viņiem ir savs iekšējais pulkstenis. Mūsu zirgiem ir 2 ganības: viena – 1 hektārs, otra – 2 hektāri. Vakarā visi dodas uz viņa bodīti, lai gan Andželo labprāt pārbauda arī citu “mājas”.

Mūsu zirgi nezina, kas ir vīrietis uz muguras. Sākumā plānojām, ka aicināsim viņus, un tad, kad sākām viņus pieskatīt, šī doma sāka šķist dīvaina: mums nenāk prātā sēdēt draugam mugurā. 

Varu apsēsties, kad zirgs guļ – augšā nelēks, no mums nebaidās. Mēs viņiem neko neliekam - tikai kliedz "Mikosha!", Un viņi steidzas mājās. Ja atnāk veterinārārsts, uzliekam plecus – ar to pietiek, lai zirgs nejauši nesaraustītu.

Sākumā fiziski bija ļoti grūti rūpēties par zirgiem, jo ​​bijām pie tā nepieraduši un likās, ka tā ir tikai nelaime. Tagad tā nešķiet.

Bet mēs nevaram kaut kur doties visi kopā – tikai pa vienam. Ir grūti kādam uzticēt dzīvniekus – mums tādu nav. Taču, tā kā esmu bijis daudzviet, nav ilgas pēc tā, ka es pasauli nepazīstu.