Rotveilers ir kļuvis par labāko draugu divus gadus vecai meitenei

Šis stāsts sākās pirms 20 gadiem. Kā pieaugušie mēs ar brāli nolēmām iegūt suni. Daudz lasījām par dažādu šķirņu četrkājaino draugu rakstura un uzvedības īpatnībām, uzmācām jau pazīstamos suņu mīļotājus ar jautājumiem... 

Beidzot apmetās uz rotveileru. Draugi un ģimene atbildēja. Tika uzskatīts, ka rotveilers ir slepkava suns, to ir grūti izglītot un apmācīt. Gandrīz vai lūdza: “Atjēdzies! Jūsu mājā ir mazs bērns (tas ir par manu meitu).

foto no Andreja personīgā arhīva 

Bet visu jau esam izlēmuši paši: ieguvām rotveileru. Jāsaka, ka pirms tam ģimenei nekad nebija bijuši mājdzīvnieki.

Un tā mēs nonācām pie audzētājiem. Mums pretī izskrēja milzīgs “pulks” čīkstošu, grūstošu un neveiklu mazuļu. Acis izlēca tieši ārā. Mēs noteikti zinājām, ka mums ir vajadzīgs zēns. Bet no šīs pastāvīgi kustīgās “bandas” nebija iespējams izvēlēties kādu. Kamēr selekcionāram skaidrojām, kuru gribam, un kamēr viņa centās noķert kaut vienu kucēnu, veiklākais, bet labi paēdušais paspēja iekrist somā, ko paņēmām līdzi un sēdējām un gaidījām. Jautājums ar izvēli tika izlemts pats par sevi. Paņēmām kucēnu un devāmies mājās.

Tā tikām pie jauna ģimenes locekļa – nemitīgi čīkstošs, gaudojošs, smieklīgs “imp”.

Mēs viņu nosaucām par Pīrsu. Pirmo reizi labi atceros: kucēns nepārtraukti gaudoja, it īpaši naktīs. Un mēs ar brāli pārmaiņus gulējām ar viņu uz paklāja. Kucēns izauga, un murgi pamazām apstājās. Un mana meita, kurai tolaik bija divi gadi, vienkārši bija iemīlējusies Pīrsā. Un viņš viņai atbildēja, tāpēc viņi uzauga kopā, tāpat kā brālis un māsa.

foto no Andreja personīgā arhīva 

Atceros, ka Pīrsam nebija pat gadu vecs, bija viens jocīgs atgadījums. Bija svētki, mums ir ciemiņi. Visi kā viens bija šausmās par jaunu rotveileru, kas mierīgi krāk uz sava matrača. Pīrss viesiem nepievērsa nekādu uzmanību. Visi apsēdās pie galda un sāka dusmoties, kā tik šausmīgs un šausmīgs suns var atrasties vienā mājā ar mazu bērnu. Paskaidrojām, ka viņi dzīvo kopā, Pīrsa ļoti mīl savu meitu, un vispār viņi ir labākie draugi.

foto no Andreja personīgā arhīva

Bet cilvēki palika pie sava viedokļa. Pēkšņi atveras durvis, un istabā ienāk pamodinātā meita, velkot rotveileru aiz auss. Un viņš apzinīgi soļo pēc savas mazās saimnieces. Viesi bija šokēti. Suns nemēģināja atbrīvoties no meitenes rokām, tieši otrādi, stūma viņu ar slapjo degunu.

No kucēna izauga milzīgs skaists suns. Arī meita izauga. Un viņu savstarpējā pieķeršanās ar katru dienu kļuva stiprāka. Ja meita kaut ko kļūdījās, un viņi mēģināja uz viņu pacelt balsi, Pīrss apsēdās viņam blakus un ar visu savu izskatu parādīja, ka neļaus viņai apvainoties.

Šeit mums bija suns, kuru vairums cilvēku uzskata par slepkavu suni, kas nav pakļauts izglītošanai un apmācībai. Bet tā nav. Ja mīli savu mīluli, izturies pret viņu labi, tad viņš tev atbildēs ar to pašu. Mūsu Pīrss mūs mīlēja un saprata, viņš vienmēr ar lielu vēlmi izpildīja komandas un aizstāvēja mūs sarežģītās situācijās. Bet tas ir pavisam cits stāsts!

Stāsts

Ja jums ir stāsti no dzīves ar mājdzīvnieku, sūtīt nododiet tos mums un kļūstiet par WikiPet līdzstrādnieku!