Suns ieradās no Lietuvas uz Baltkrieviju, lai atrastu bijušo saimnieku!

Pat visļaunākais suns pasaulē var kļūt par patiesu un uzticīgu draugu. Šis stāsts notika nevis ar kādu, bet ar mūsu ģimeni. Lai gan tie notikumi ir vairāk nekā 20 gadus veci un diemžēl mums nav šī suņa fotogrāfiju, es visu atceros līdz mazākajai detaļai, it kā tas būtu noticis vakar.

Kādā no manas laimīgās un bezrūpīgās bērnības saulainajām vasaras dienām vecvecāku mājas pagalmā ieradās suns. Suns bija briesmīgs: pelēks, briesmīgs, ar klaiņojošiem matiem un milzīgu dzelzs ķēdi ap kaklu. Tūlīt mēs nepiešķīrām lielu nozīmi viņa ierašanās brīdim. Nodomājām: ierasta ciema parādība – suns norāva ķēdi. Mēs piedāvājām suni barību, viņa atteicās, un mēs viņu lēnām pavadījām ārā pa vārtiem. Bet pēc 15 minūtēm notika kaut kas neiedomājams! Vecmāmiņas viesis, vietējās baznīcas priesteris Ludviks Bartošaks, tikko ielidoja pagalmā ar šo briesmīgo pinkaino radījumu rokās.

Parasti mierīgs un nosvērts tēvs Ludviks sajūsmināts, nedabiski skaļi un emocionāli paziņoja: “Tas ir mans Kundels! Un viņš atbrauca pēc manis no Lietuvas! Šeit ir nepieciešams izdarīt atrunu: aprakstītie notikumi notika Baltkrievijas ciematā Golshany, Grodņas apgabala Oshmyany rajonā. Un vieta ir neparasta! Šeit atrodas slavenā Golšanskas pils, kas aprakstīta Vladimira Korotkeviča romānā “Olšanska Melnā pils”. Starp citu, pils un pils komplekss ir kādreizējā kņaza P. Sapiehas rezidence, kas celta 1. gadsimta pirmajā pusē. Golshany atrodas arī arhitektūras piemineklis – Franciskāņu baznīca –, kas baroka stilā celts tālajā 1618. gadā. Kā arī bijušais franciskāņu klosteris un daudzas citas interesantas lietas. Bet stāsts nav par to...

Ir svarīgi pareizi attēlot periodu, kurā notikumi risinājās. Tas bija “atkušņa” laiks, kad cilvēki sāka lēnām atgriezties pie reliģijas. Protams, baznīcas un baznīcas bija noplicinātā stāvoklī. Un tā priesteris Ludviks Bartošaks tika nosūtīts uz Golshany. Un viņam tika dots neticami grūts uzdevums – atdzīvināt svētnīcu. Sagadījās tā, ka kādu laiku, kamēr klosterī un baznīcā notika remontdarbi, priesteris apmetās manu vecvecāku mājā. Pirms tam svētais tēvs kalpoja vienā no Lietuvas draudzēm. Un saskaņā ar franciskāņu ordeņa likumiem priesteri, kā likums, ilgstoši neuzturas vienā vietā. Ik pēc 2-3 gadiem viņi maina dienesta vietu. Tagad atgriezīsimies pie mūsu nelūgtā viesa. Izrādās, ka mūki no Tibetas savulaik uzdāvinājuši tēvam Ludvikam Tibetas terjera suni. Kādu iemeslu dēļ priesteris viņu sauca par Kundelu, kas poļu valodā nozīmē “jaukts”. Tā kā priesteris grasījās pārcelties no Lietuvas uz Baltkrievijas Golshany (kur viņam sākotnēji nebija kur dzīvot), viņš nevarēja paņemt līdzi suni. Un viņa palika Lietuvā Ludviga tēva drauga gādībā. 

Kā suns pārrāva ķēdi un kāpēc viņš devās ceļojumā? Kā Kundels pārvarēja gandrīz 50 km garo distanci un nokļuva Golshany? 

Suns kādas 4-5 dienas staigāja pa viņam absolūti nezināmu ceļu, ar smagu dzelzs ķēdi ap kaklu. Jā, viņš skrēja pēc saimnieka, bet saimnieks pa to ceļu nemaz nestaigāja, bet brauca ar mašīnu. Un kā galu galā Kundels viņu atrada, mums visiem joprojām ir noslēpums. Pēc satikšanās prieka, pārsteiguma un apjukuma sākās stāsts par suņa glābšanu. Vairākas dienas Kundels neko neēda un nedzēra. Un viss gāja un gāja... Viņam bija smaga dehidratācija, un viņa ķepas tika izdzēstas asinīs. Suns bija burtiski jādzer no pipetes, jābaro pa druskai. Suns izrādījās briesmīgs dusmīgs zvērs, kas metās virsū visiem un visam. Kundels terorizēja visu ģimeni, nevienam nedeva caurlaidi. Nebija iespējams pat atnākt viņu pabarot. Un insults un doma neradās! Viņam tika uzcelts neliels aploks, kurā viņš dzīvoja. Viņam ar kāju pretim tika stumta bļoda ar ēdienu. Citādi nevarēja – viņš varēja viegli iekost rokā. Mūsu dzīve pārvērtās par īstu murgu, kas ilga gadu. Kad kāds viņam gāja garām, viņš vienmēr ņurdēja. Un pat vienkārši vakarā pastaigāties pa pagalmu, pastaigāties, visi 20 reizes domāja: vai tas ir tā vērts? Mēs tiešām nezinājām, ko darīt. Nekad nav bijusi tāda vietne kā WikiPet. Tomēr par interneta esamību tajos laikos idejas bija ļoti iluzoras. Un ciematā nebija neviena, kam pajautāt. Un suņa trakums pieauga, tāpat kā mūsu bailes no tā. 

Mēs visi brīnījāmies: “Kāpēc, Kundel, tu vispār atnāci pie mums? Vai tu juties tik slikti tajā Lietuvā?”

 Tagad es to saprotu: suns bija šausmīgā stresā. Bija laiks, viņa tika lutināta, un viņa gulēja mājā uz dīvāniem... Tad pēkšņi viņu uzlika ķēdē. Un tad viņi pilnībā apmetās uz ielas voljērā. Viņai nebija ne jausmas, kas ir visi šie cilvēki. Priesteris meistars visu laiku bija darbā. Risinājums tika atrasts kaut kā pēkšņi un pats no sevis. Reiz tētis ļauno Kundeli paņēma līdzi uz mežu pēc avenēm un atgriezās kā ar citu suni. Kundels beidzot nomierinājās un saprata, kas ir viņa saimnieks. Kopumā tētis ir labs puisis: ik pēc trim dienām viņš ņēma suni sev līdzi garās pastaigās. Viņš ilgu laiku brauca ar velosipēdu pa mežu, un Kundels skrēja viņam blakus. Suns atgriezās noguris, bet joprojām agresīvs. Un tas laiks... Es nezinu, kas notika ar Kundelu. Vai nu viņš jutās vajadzīgs, vai arī saprata, kas ir priekšnieks un kā uzvesties. Pēc kopīgām pastaigām un tēta apsargāšanas mežā suns nebija atpazīstams. Kundels ne tikai nomierinājās, viņš pat pieņēma kā draugu mazu kucēnu, kuru atnesa viņa brālis (starp citu, Kundels kaut kā iekoda viņam rokā). Pēc kāda laika priesteris Ludviks pameta ciematu, un Kundels vēl 8 gadus dzīvoja pie vecmāmiņas. Un, lai gan nebija pamata baidīties, mēs vienmēr ar bažām skatījāmies viņa virzienā. Tibetas terjers mums vienmēr ir palicis noslēpumains un neparedzams. Neskatoties uz šausmu gadu, ko viņš mums dāvāja, mēs visi viņu patiesi mīlējām un bijām ļoti skumji, kad viņš aizgāja. Kundels pat kaut kā izglāba savu kungu, kad viņš it kā noslīka. Līdzīgi gadījumi ir aprakstīti literatūrā. Mūsu tētis ir sportists, fiziskās audzināšanas skolotājs. Viņam patika peldēt, īpaši nirt. Un tad kādu dienu viņš iegāja ūdenī, ienira... Kundels acīmredzot nolēma, ka īpašnieks slīkst, un steidzās viņu glābt. Tētim uz galvas ir mazs plikums – nav ko vilkt ārā! Kundels neizdomāja neko labāku kā sēdēt uz galvas. Un tas notika tieši tajā laikā, kad tētis grasījās iznākt un mums visiem parādīt, cik labs viņš ir. Bet iznākt neizdevās... Tad tētis atzina, ka tajā brīdī jau atvadījās no dzīves. Bet viss beidzās labi: vai nu Kundels izdomāja nokāpt no galvas, vai tētis kaut kā koncentrējās. Kad tētis saprata, kas notiek, viņa pilnīgi bezpriecīgie izsaucieni atskanēja tālu aiz ciemata. Bet mēs joprojām Kundeli slavējām: viņš izglāba biedru!Mūsu ģimene joprojām nevar saprast, kā šis suns varēja atrast mūsu mājas un iziet tik grūtu ceļu, meklējot savu saimnieku?

Vai jūs zināt līdzīgus stāstus un kā to var izskaidrot?