Dekoratīvās suņu audzēšanas vēsture
Tiesa, šāda pieeja dekoratīvajiem suņiem raksturīga tikai mūsdienām. Viduslaikos tas pats
Lai gan patiesi dekoratīvi suņi pastāvēja senatnē. Pārsvarā mazās šķirnes kalpoja saimnieku izklaidei, nevis kādam specifiskam darbam (piemēram, ganu vai medību suņiem). Papildus skatiena “priecināšanai” mazie suņi kalpoja kā pierādījums saimnieka bagātībai un augstajam sociālajam statusam.
Starp citu, viens no dekoratīvo šķirņu nosaukumiem – ceļgalu suņi – radās tieši viduslaikos, kad turīgi mājdzīvnieku īpašnieki pasūtīja savus portretus ar saviem mīluļiem, noliekot tos uz ceļiem. Daži pētnieki uzskata, ka antisanitāri apstākļi viduslaiku Eiropā veicināja dekoratīvās suņu audzēšanas rašanos. Mazie suņi bija paredzēti ne tikai bagātu muižnieku izklaidēšanai, bet arī blusu izraušanai no saimnieka.
Pekinieši pieder pie senākajām dekoratīvajām šķirnēm, taču daudzi citi iekštelpu suņi tika audzēti mākslīgi, samazinot darba, medību vai sargsuņu izmērus.
Piemēram, medību suņi tika “samazināti” specifiskiem darbiem – žurku ķeršanai, mazo dzīvnieku bedrēs. Sargsuņu lieluma samazināšana bija vērsta uz to, lai mājoklī būtu ērtāk turēt.
Turklāt dekoratīvo suņu izmantošanas specifika nozīmē arī atlasi pēc rakstura un temperamenta. Mājas sunim jāuzvedas cilvēkam patīkami un smieklīgi. Dekoratīvs mīlulis nedrīkst būt agresīvs, medību instinkti ir jāapspiež, lai dzīvnieks neaizbēgtu no saimnieka. Turklāt dekoratīvajām šķirnēm ir jābūt piesaistītām saimniekam, aktīvi jāpauž emocijas un jābūt ļoti sabiedriskām gan attiecībās pret cilvēkiem, gan pret citiem dzīvniekiem. Ja dekoratīvais suns ir agresīvs un nespēj saprasties ar citiem ģimenes locekļiem, mēs varam runāt par nepareizu atlasi, kuras mērķis ir tikai fiksēt fenotipiskās īpašības, kaitējot uzvedības īpašībām.
Tiesa, ne visas dekoratīvās šķirnes tiek novērtētas tikai eksterjera dēļ. Piemēram,
3 2019. gada jūnijs
Atjaunināts: jūlijs 1, 2019