Trīs īpaši bīstamas suņu vīrusu slimības
Suņiem ir īpaši bīstamas vīrusu slimības, no kurām tos var pasargāt ar profilaktiskiem pasākumiem. Ir ļoti grūti vai pat neiespējami glābt jau slimu mājdzīvnieku. Sīkāk pastāstīsim par trim bīstamām vīrusu slimībām – trakumsērgu, suņu mēri, parvovīrusu enterītu – un nosauksim veidu, kā pasargāt savu mīluli no šīm kaitēm.
Trakumsērga ir īpaši bīstama nāvējoša infekcijas slimība, ko izraisa trakumsērgas vīruss.
Tās ir nāvējošas briesmas ne tikai mājdzīvniekiem, bet arī cilvēkiem.
Slimība tiek pārnesta ar slima dzīvnieka siekalām, kad tas tiek sakosts. Un tas var būt ne tikai suns. Starp galvenajiem trakumsērgas izplatītājiem dabā ir sarkanā lapsa, jenotsuns un ezis.
Nokļūstot brūcē, vīruss izplatās pa nervu ceļiem un sasniedz smadzenes, kur tas strauji vairojas. Trakumsērgas vīruss inficē galvas smadzeņu nervu šūnas, hipokampu, nokļūst muguras smadzenēs un rada ievērojamus traucējumus suņa organisma darbā. Sākas meningoencefalīts un citi iekaisuma procesi, rodas citas distrofiskas un nekrotiskas izmaiņas. Nāve iestājas asfiksijas un sirdsdarbības apstāšanās dēļ.
Vīruss pakāpeniski iekļūst visās orgānu sistēmās, tostarp siekalu dziedzeros. Inkubācijas periods parasti ir divas līdz trīs nedēļas. Bīstamība ir tāda, ka ar trakumsērgu slima mājdzīvnieka siekalas kļūst lipīgas divas līdz desmit dienas pirms klīnisko simptomu parādīšanās.
Tipisko slimības gaitu var iedalīt trīs posmos. Viena līdz trīs dienas aizņem agrīnu periodu. Ir krasas izmaiņas uzvedībā, depresija, trauksme, sāpes koduma vietā, drudzis. Tad slimais suns kļūst agresīvs, palielinās siekalošanās, rodas baiļu sajūta, trakumsērga, augsta jutība pret troksni un spilgtu gaismu. Šis posms ilgst no vienas līdz četrām dienām.
Trešajā slimības stadijā suns pārstāj būt hiperaktīvs un nemierīgs, taču tas ir iedomāts uzlabojums. Šajā brīdī sākas pakaļējo kāju, acu muskuļu paralīze, paralīzes dēļ sāk nokarāties žoklis. Suns uzsūc neēdamas lietas, piemēram, lupatas, akmeņus. Elpošanas muskuļu paralīze izraisa nāvi nosmakšanas rezultātā. Kopumā slimības ilgums ir no piecām līdz 12 dienām.
Ar netipisku slimības gaitu daži no trakumsērgas simptomiem suņiem nav vai tie ir viegli. Agresija, uztraukums var nebūt, bet paralīze var sākties ļoti ātri. Slimība norit nedaudz lēnāk nekā iepriekš aprakstītajā variantā. Šādos gadījumos galīgo diagnozi var veikt tikai pēc mājdzīvnieka nāves.
Gaļēdāju mēris ir akūta vai subakūta vīrusu slimība, tai raksturīgs gļotādu iekaisums ar bagātīgu sekrēta izdalīšanos, drudzis, ādas un CNS (centrālās nervu sistēmas) bojājumi. Ir iespējama šo simptomu kombinācija.
Slimību viegli pārnēsā no mājdzīvnieka uz mājdzīvnieku. Inficēšanās ar suņu mēri notiek caur gremošanas sistēmas un elpošanas ceļu orgāniem. Mēra vīruss, kas nonāk suņa ķermenī, iekļūst asinsrites sistēmā un audos.
Vidē vīruss parādās ar slimu mājdzīvnieku izdalījumiem – izdalījumiem no acīm, deguna, mutes, izkārnījumiem un urīnu, mirušu epitēliju. Suns var inficēties ne tikai saskarsmē ar slimu mājdzīvnieku, bet arī ar kopšanas līdzekļiem – pakaišiem, bļodām, pavadām, birstēm. Vīrusu var pārnēsāt cilvēks – piemēram, uz ielas apavu zolēm.
Suņu mēra suņiem var attīstīties dažādās formās – no zibens līdz netipiskai slimības gaitai. Pēc klīniskajiem simptomiem izšķir katarālo, zarnu, plaušu, nervu, ādas un jauktās mēra formas. Bet sadalījums ir nosacīts. Vīruss inficē visas ķermeņa sistēmas. Viens celms var izraisīt dažādus simptomus dažādiem indivīdiem. Īpaši neaizsargāti pret vīrusu ir kucēni, kas jaunāki par trīs mēnešiem, šīs kategorijas mājdzīvnieku mirstība infekcijas gadījumā sasniedz 100%.
Mēra ārstēšana ir visefektīvākā agrīnā stadijā. Veterinārārsts nosaka terapiju, kuras mērķis ir novērst slimības cēloni – patogēnu. Mēri pavada daudzi simptomi, tāpēc ārsts, izrakstot ārstēšanu, izmanto individuālu pieeju un koncentrējas uz suņa slimības pazīmēm.
Suņu parvovīruss jeb hemorāģiskais enterīts ir akūta vīrusu slimība ar augstu risku inficēt citus mājdzīvniekus no slima indivīda. Veterinārārsti parvovīrusu enterītu sauc par vienu no visbiežāk sastopamajām suņu infekcijas slimībām. Eksperti uzskata, ka slimība kļūst plaši izplatīta ar lielu suņu populācijas blīvumu.
Parvovīrusa enterītu suņiem pavada vemšana, asiņojošs kuņģa-zarnu trakta iekaisums, sirds muskuļa bojājumi, leikopēnija un dehidratācija. Visneaizsargātākie ir kucēni vecumā no diviem mēnešiem līdz gadam; kucēniem, kas jaunāki par pieciem mēnešiem, slimība var beigties ar nāvi.
Parvovīrusa enterīta ārstēšanai suņiem jābūt individualizētai, kompleksai, īpaši kucēniem. Veterinārārsts koncentrējas uz dominējošajām slimības pazīmēm un jau sākotnējās diagnostikas stadijā piemēro terapiju, kuras mērķis ir novērst cēloni. Jo ātrāk tiek uzsākta ārstēšana, jo efektīvāka tā būs.
Ja mājdzīvniekam ir aizdomas par vīrusu slimību, tas steidzami jānogādā veterinārajā klīnikā. Pašārstēšanās ir pilnīgi izslēgta.
Vakcinācija ir labākais veids, kā novērst suņu vīrusu slimības. Vakcinācijas saskaņā ar grafiku jāveic ne tikai kucēnam. Pieaugušam sunim reizi gadā jāveic visaptveroša vakcinācija. Jūsu suņa vakcinācija pret trakumsērgu ir dzīvības glābšana. Var teikt, ka citas vīrusu slimības ir jutīgākas pret jauniem un novājinātiem suņiem.
Ievērojiet drošības noteikumus. Pastaigas laikā neļaujiet mājdzīvniekam kaut ko pacelt un ēst no zemes, dzeriet ūdeni no rezervuāriem ar stāvošu ūdeni, izslēdziet kontaktus ar bezpajumtniekiem.
Parūpējies par saviem četrkājainajiem draugiem. Pareiza diēta, ērti dzīves apstākļi un savlaicīga vakcinācija palīdzēs novērst daudzas nepatikšanas. Novēlam veselību Jūsu mīluļiem!
